Ēka, kura ir nepietiekami noizolēta, var būt daudzu problēmu cēlonis. Nepareizi siltināts jumts var radīt līdz 30% siltuma zudumu, sienas – 25%, logi un durvis – aptuveni 20%. Tāpēc ieguldījums mājas termomodernizācijā vai enerģijas taupīšanas risinājumu izmantošanā jau būvniecības stadijā ļauj ievērojami samazināt apkures izmaksas, kā arī samazināt kaitīgo vielu emisiju atmosfērā.
Direktīva 2018/844, ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti, stājās spēkā 2018. gadā, un klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumā paredzēja:
līdz 2020. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gadu,
par 20 % palielināt no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtas enerģijas īpatsvaru ES kopējā enerģijas patēriņā,
par 20 % palielināt energoefektivitāti.
Jaunajā Direktīvā 2018/844 ir noteikti īstermiņa mērķi 2030. gadam, vidēja termiņa mērķi 2040. gadam un ilgtermiņa mērķi 2050. gadam, un tajā ir noteikts:
samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas visā ES par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gadu,
Ēku energoefektivitātes uzlabošana, līdz 2050. gadam pilnībā samazinot Eiropas ēku karbonizāciju un pārvēršot esošās ēkas par gandrīz nulles enerģijas ēkām.
Jaunbūvējamām ēkām jāatbilst nosacījumiem, kas paredzēti noteikumos par tehniskajiem nosacījumiem, kuriem ēkām jāatbilst, un citām prasībām, kas saistītas ar enerģijas taupīšanu.
par 7 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas nozarēs, uz kurām neattiecas ETS, salīdzinājumā ar 2005. gadu,
21-23% atjaunojamo energoresursu īpatsvars – 23% līmenis būs iespējams ar papildu ES līdzekļiem;
14 % atjaunojamo energoresursu īpatsvars transporta nozarē;
atjaunojamo energoresursu īpatsvara vidējais ikgadējais pieaugums siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē par 1,10 %;
energoefektivitātes pieaugums par 23 % salīdzinājumā ar 2007. gada primes prognozēm;
Ogļu īpatsvars elektroenerģijas ražošanā tiek samazināts par 56-60%.
Ar EPBD atjaunināto versiju (2010/31/EK) ne tikai tika ieviestas stingrākas prasības jaunuzceltām un renovētām ēkām, bet arī paaugstināja energoefektivitātes sertifikātu prestižu un tiesību aktos tika iekļauta gandrīz nulles enerģijas ēkas definīcija.
“Ļoti augstas energoefektivitātes ēka, kā definēts I pielikumā. Gandrīz nulles vai ļoti zemam enerģijas patēriņam ir jānāk no atjaunojamās enerģijas, tostarp no atjaunojamās enerģijas, kas ražota uz vietas vai tās tuvumā.”
Sākot ar 2021. gadu, visām jaunajām ēkām vajadzētu būt tikai gandrīz nulles enerģijas ēkām.
Šis pienākums sabiedriskajām ēkām tika noteikts jau 2019. gadā.
Pasīvās mājas koncepcijas radītājs ir Dr. Volfgangs Feists, Pasīvās mājas institūta dibinātājs Darmštatē. Saskaņā ar definīciju “Pasīvā māja ir ēka, kuras enerģijas pieprasījums iekšējai apkurei ir ārkārtīgi zems (15 kWh/m2 gadā), kur termisko komfortu nodrošina pasīvie avoti (iedzīvotāji, elektroierīces, “saules” siltums, no ventilācijas atgūtais siltums) un papildu gaisa sildīšana, kas vēdina ēku. Tāpēc nevajadzētu būt vajadzībai pēc autonomas, aktīvas apkures sistēmas.”
Nosaukums “pasīvs” nāk no pieņēmuma, ka šāda māja neizmanto “aktīvos” enerģijas avotus, kas nepieciešami gaisa un ūdens sildīšanai, piemēram, krāsnis, katlus vai centrālo apkuri. Enerģijas nepieciešamības apkurei robežvērtība, kuru sasniedzot energoefektīvu māju var uzskatīt par pasīvo māju, ir 15 kWh /m2 gadā.
Pasīvajai ēkai ir jāatbilst vairākiem citiem kritērijiem, kas būtiski ietekmē atbilstoša enerģijas patēriņa līmeņa sasniegšanu un uzturēšanu gadā.
